Aliens

Pētījums: aškenāzu žīdi pa mātes līniju cēlušies no Itālijas

Publiski uzdots jautājums - vai kāda persona pieder jeb nepieder žīdu tautībai - daudzviet Rietumeiropā un nu jau arī Latvijā nereti var tikt iztulkots labākajā gadījumā kā netaktiska, politnekorekta uzvedība, bet sliktākajā - kā pretžīdiskas vai pat nacistiskas nostājas izpausme. Tomēr pavisam citādāk ir Izraēlā - katram, kas saskaņā ar kneseta 1950.gadā pieņemtā "Atgriešanās likuma" piedāvātajām iespējām vēlas iegūt šīs valsts pilsonību un ar to saistītās daudzās privilēģijas, ir jāpierāda sava žīdiskā izcelsme. Savukārt to Izraēlas valsts izprot atbilstoši ortodoksālo un konservatīvo judaistu traktējumam (resp. - vadoties pēc torā, talmūdā un rabīnu sniegtajos talmūda komentāros rodamajiem reliģiskajiem likumiem), kas "Atgriešanās likuma" 4B. punktā izteikts šādi: "Šī likuma ietvaros, "žīds" nozīmē personu, kas vai nu piedzimusi žīdu mātei (Jewish mother) vai pārgājusi judaismā un, kas nav piederīga nevienai citai reliģijai." Tajos gadījumos, kad pilsonības piešķiršanas lūgumu iesniegusī persona kvalificējas kā Izraēlas pilsonis, taču valsts un ortodoksālo rabīnu skatījumā nav žīds (žīda bērns un mazbērns (t.i. - ja māte nav žīdiete), žīda sieva (nežīdiete), žīda bērna un mazbērna sieva), tai jārēķinās, ka saņems krietni mazāku daļu no valsts piedāvātās sociālās drošības paketes nekā īstie (Izraēlas redzējumā) žīdi.

Jewishvirtuallibrary.org - ASV un Izraēlas sadarbību un kopējo mērķu panākšanu veicinošas nevalstiskas organizācijas mājas lapa paskaidro: "Žīdu (t.i. Atgriešanās likuma 4B. punkta izpratnē) imigranti [Izraēlā] saņem lielāku atbalstu nekā nežīdu imigranti, tai skaitā: garantētu mājokli, bezmaksas senžīdu valodas kursus, bezmaksas augstāko izglītību, u.c., ieskaitot ievērojamas atlaides tādiem lieliem pirkumiem kā automašīnas un sadzīves preces. Integrācijas process nežīdiem ir krietni grūtāks. Tas var aizņemt vairākus gadus, kuru laikā tiem var nebūt pieejama veselības apdrošināšana un citi valsts pakalpojumi."

Interesanti, ka visus pārējos jautājumus, kas saistīti ar piederību kādai iekšējai grupai (ciltij) vai tiesībām, žīdi izlemj, vadoties pēc tēva līnijas, vienīgi izcelsme tiek noteikta matrilineāri. Neiedziļinoties šī savādā dalījuma rašanās iespējamajos vēsturiski etnogrāfiskajos vai reliģiskajos līkločos, jāatzīmē, ka tradicionāli visas žīdu kopienas un virkne par šo tēmu rakstījušo vēsturnieku ir uzskatījuši, ka Eiropas žīdu tāltālie ģenētiskie priekšteči - gan pa mātes, gan tēva līniju - nākuši no Palestīnas, ko mūsu ēras I gadsimtā un II gs. sākumā bija spiesti pamest pēc vairākkārtējiem, bet neveiksmīgiem, īpaši nežēlīgi apspiestiem mēģinājumiem sacelties pret Romas impēriju, kuras valdījumos Makabeju Jūdeju 63.g.pmē. iekļāva slavenais romiešu karavadonis un valstsvīrs Gnejs Pompejs. Tagad, vismaz runājot par aškenāziem, pasaulē lielāko žīdu grupu (sastāda ~80% no visas pasaules žīdiem; ~90% ASV un ~50% Izraēlā), šis uzskats, iespējams, būs jāpārvērtē - žurnālā "Nature Communications" 2013.gada 8.oktobrī publicēts raksts, kurā starptautiska zinātnieku grupa iepazīstina ar sava pētījuma rezultātiem. Tie liecina, ka lielākā aškenāzu daļa pa mātes līniju ir cēlušies nevis no Tuvajiem Austrumiem, bet no Rietumeiropas, iespējams, Itālijas.

Aškenāzi - mūsdienu žīdu lielākā grupa

Par aškenāziem sauc Centrālās un Austrumeiropas žīdus, kuru kultūra, reliģiskās tradīcijas un vēsture atšķiras no šepardiem jeb Spānijas žīdiem. Vārds "aškenāzi" radies no Aškenaz - Vācijas (Ģermānijas) nosaukuma senžīdu valodā un sākotnēji tika attiecināts uz ģeogrāfiski ierobežotu žīdu kopienu, kas agrajos viduslaikos izveidojās Reinas ielejā - mūsdienu Ziemeļfrancijas un Rietumvācijas teritorijā. Vēlāk, XIII-XV gs. sākoties visaptverošām žīdu vajāšanām, ierobežošanai un izdzīšanai no daudzām Rietumeiropas valstīm, tai skaitā Spānijas, Itālijas, Anglijas un Francijas, aškenāzi pārvietojās uz austrumiem, izveidojot plašas kopienas Vācijā, Morāvijā, Polijā un Lietuvā. XIX un XX gs. daudzi aškenāzi, meklējot labākus ekonomiskos apstākļus, kā arī, bēgot no vajāšanām un ierobežojumiem, emigrēja uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Argentīnu un citām valstīm. Ja XIII gs. sākumā aškenāzu skaitu lēš tikai uz aptuveni 25 000 dvēselēm (apm. 3% no toreizējā visu žīdu kopskaita), tad mūsdienās to skaits sasniedz jau 8 miljonus.

Svarīgi, ka tieši aškenāzu vidū radās un attīstījās cionisma kustība, kuras galvenie uzstādījumi izteikti Izraēlas neatkarības deklarācijā:

"Izraēlas zeme ir vieta, kur izveidojās žīdu tauta. Šeit tika likti pamati tās garīgajai, reliģiskajai un politiskajai identitātei. Šeit tā pirmo reizi izveidoja valsti, radīja nacionālas un universālas nozīmes kultūras vērtības un deva pasaulei mūžīgo Grāmatu Grāmatu.
Vardarbīgi padzīti no savas zemes, ļaudis, izkliedēti pasaulē, paturēja to savās sirdīs un nekad nepārstāja lūgties un cerēt tajā atgriezties, lai atjaunotu savu politisko brīvību.
Sekojot šim vēsturiskajam dzinējspēkam, žīdi ikkatrā nākošajā paaudzē tiecās atgriezties savā senajā dzimtenē. Pēdējās desmitgadēs atgriezšanās pieņēmusi masveida raksturu."

Senčus meklē, ejot pa gēnu mutāciju drupaču taku

Žīdu izcelsmi, izmantojot cilvēka genoma atšifrēšanā iegūtos datus, zinātnieki sāka pētīt jau pirms 15 gadiem. Pēdējā desmitgadē tika publicēti divu pētījumu rezultāti, kas apstiprināja, ka visas trīs galvenās diasporas žīdu grupas - sefardi, aškenāzi un Tuvo Austrumu valstu žīdi cēlušies no Vidusjūras austrumu piekrastē pirms 2000 gadiem dzīvojušiem cilvēkiem. Pirmo pētījumu ģenētiķa Harija Ostrera vadībā veica Ņujorkas universitātes Medicīnas skolas speciālisti, bet otro, Dorona Behara komanda no Rambama slimnīcas Haifā, Izraēlā. Ostrera pētījumā tika izmantots šūnas kodola DNS, bet izraēlieši apvienoja gan kodola, gan mitohondriju DNS datus.

Lai gan šo pētījumu rezultātus to publicēšanas laikā neviens neapstrīdēja, tomēr tie nebija pārliecinoši - DNS paraugi abos gadījumos tika paņemti tikai no dažiem simtiem indivīdu (sal. ar apm. 10,4 miljoniem visas pasaules žīdu), pie tam, lai arī Behara grupa noteica 4 galvenās aškenāzu tā sauktās "dibinātāju grupas," kas pēc viņu uzskatiem cēlušās no Tuvajiem Austrumiem, tomēr ar to palīdzību varēja izskaidrot izcelšanos tikai apm. 40% no visas populācijas.

Ar nolūku veikt kvalitatīvāku aškenāzu izcelsmes izpēti, cita zinātnieku komanda, Hadersfīldas (Lielbritānija) universitātes ģenētiķa Martina Ričardsa vadībā, nolēma pētījumus turpināt, precīzāk nosakot Behara izdalīto četru aškenāzu "dibinātāju grupu" izcelsmi. Ričardsa komanda savā pētījumā nolēma izmantot mtDNS datus, kuru apstrāde, ņemot vērā mitohondriālā genoma salīdzinoši nelielo apjomu ir daudz vienkāršāka un ļauj analizēt lielākas cilvēku grupas. Mitohondriālo DNS cilvēki manto tikai pa mātes līniju, tāpēc par tēvu izcelsmi tā neko nestāsta.

Atsevišķos, izmaiņām maz pakļautos DNS posmos radušās mutācijas, jeb viena nukleotīda polimorfismi, apvienoti par haplotipiem un haplogrupām sauktās vienībās, ļauj visai precīzi noteikt kāda cilvēka izcelšanos, to sasaistot gan ar noteiktiem mūsdienu etnosiem un populācijām, gan, izmantojot no senāk dzīvojušu cilvēku skeletiem iegūtus DNS datus, ar ģeogrāfiskiem reģioniem un vēsturiski hronoloģiskiem periodiem. Protams, ar priekšnoteikumu, ka šīs grupas iepriekš tikušas attiecīgi izpētītas, iegūstot visu populāciju pārstāvošu paraugu atlasi.

Izdalītās žīdu "dibinātāju grupas" Behara pētnieki sasaistīja ar divām mtDNS līnijām - haplogrupu K un haplogrupu N1b. Taču šajās grupās bez žīdiem vēl ietilpst arī citiem etnosiem piederīgas populācijas. Tāpēc Ričardsa komanda uzstādīja sev uzdevumu - veikt padziļinātu haplogrupas K un N1b izpēti, nosakot, kādu vietu tajās ieņem mūsdienu aškenāzu žīdi. Pētnieki izanalizēja apmēram 2500 pilnus un 28 000 daļējus mtDNS genomus, kuri bija ņemti no cilvēkiem visā pasaulē, lielākoties no žīdiem nepiederošām populācijām. Datu kopā bija iekļauti arī 836 daļēji aškenazi mtDNS genomu atšifrējumi.

Apkopojot rezultātus, secinājums bija negaidīts - vairāk nekā 80% aškenāzu populācijas pārstāvjiem noteiktās mtDNS mutācijas liecināja, ka viņu senmātes pirms vairākiem tūkstošiem gadu, laikā, kad žīdu etnoss Palestīnā tikai sāka veidoties vai pat vēl senāk, dažos gadījumos izcelsmi atvedinot uz mezolītu, dzīvoja Rietumeiropā. Salīdzinot ar mūsdienu eiropiešiem, vistuvākās līdzības tika konstatētas ar cilvēkiem, kas dzīvo Itālijas pussalas reģionā. Pavisam maz bija tādu aškenāzu, kuru mtDNS apstiprināja, ka to vecvecvecvec...mātes patiešām nākušas no Tuvo Austrumu reģiona.

Lai gan publicētā pētījuma rezultāti, pats par sevi saprotams, nekādi nevar ietekmēt Izraēlas valsts pastāvēšanu, tie, ņemot vērā šī raksta sākumā minētos faktus par Izraēlas pilsonības un žīdu identitātes saistību ar izcelsmi pa mātes līniju, zināmā mērā tomēr var satricināt izveidojušos, teokrātiskās elites noteikto un valsts likumdošanā institucionalizēto kārtību. Daļa no tēva līnijas cilmes Izraēlas pilsoņiem, sakarā ar viņu šobrīd ierobežotajām tiesībām uz valsts atbalstu, var sākt protestēt, pamatoti pieprasot pārskatīt likumdošanu. Jādomā gan, ka protesti, ja vien vispār tiks ņemti vērā, nebeigsies ne ar ko citu, kā tēva un mātes līnijas nozīmes vienādošanu žīda identitātes oficiālajā noteikšanā.

Miljoniem Romas impērijas pagānu pieņēma judaismu un kļuva par žīdiem

Ričardss saprot, ka viņa vadībā tapušais pētījums ar cionisma ideoloģiju saistītās aprindās netiks uzņemts ar urravām. "Es sagaidu, ka zināma puse izrādīs pretestību mūsu secinājumiem," - viņš diplomātiski saka. Behars, piemēram, jau ir paziņojis, ka Ričardsa vadībā iegūtie rezultāti nav pārliecinoši. Viņš nenoliedz, ka aškenāzu žīdu senču mātes līnija sadalās Tuvo Austrumu un Eiropas zaros, taču nepiekrīt, ka tai būtu kāda saistība ar aizvēsturisko Eiropu. Behars sola, ka drīz kādā akadēmiskā žurnālā kopā ar kolēģiem publicēs Ričardsa pētījuma kritiku.

Britu ģenētiķis tomēr uzskata, ka viņa iegūtie rezultāti ir savietojami ar iepiekšējiem, tai skaitā Behara grupas pētījumiem, pieņemot, ka aškenāzu vīriešu līnijas senči savulaik, antīkajā laikmetā, ierodoties no Tuvajiem Austrumiem, ir apmetušies dažādās Romas impērijas vietās, ņemot par sievām vietējās nežīdu cilmes sievietes. Šīs sievietes vai nu jau bijušas judaisma piekritējas jeb pārgājušas Mozus ticībā pirms precībām. Patiešām, šādu viedokli apstiprina arī atsevišķu vēsturnieku un laikabiedru liecības. Grieķu ģeogrāfs Strabons I gadsimtā, ar "pasauli," saprotams, domājot hellēņu oikumēni, rakstīja: "Viņi (t.i. - žīdi) ir iekļuvuši ikvienā valstī un pasaulē ir grūti atrast kādu vietu, kur šī cilts nav uzņemta un nebūtu kļuvusi par noteicēju."

Iespējams, pazīstamākais XX gs. žīdu vēsturnieks, Kauņā dzimušais un ASV mūžu nodzīvojušais Makss Īzaks Dimonts savā, vairāk nekā 15 miljonos eksemplāru pārdotajā grāmatā "Jews, God and history" raksta:

"Divu gadsimtu griezumā, laikā no 100.g.pmē. līdz 100. mūsu ēras gadam, tūkstošiem grieķu un romiešu mājās dega sabata sveces. To bija tik daudz, ka romiešu filozofs Seneka, aplūkojot šo parādību, teica, ka žīdu paražas it visur ir tik izplatītas, ka tās draud aprīt romiešus.

Šis Senekas novērojums nav tikai vārdu spēle. Cieņa, ko tik daudzi grieķi, romieši un citi pagāni izjuta pret žīdu tikumiem un ideoloģiju, patiešām draudēja sagraut pagānu nācijas un tas būtu arī noticis, ja neparādītos [judaisma - red.] kristiešu sekta, kas sludināja daudz aktīvāk nekā paši žīdi. Šodien tikai retais zina, ka I gs. aptuveni 10% no Romas impērijas iedzīvotājiem bija žīdi - septiņi no septiņdesmit miljoniem. No šiem 7 miljoniem judaistu, savukārt tikai aptuveni 4 miljoni bija žīdi ar gadsimtiem senu izcelsmi; pārējie bija jūdaismā pārgājuši pagāni vai to pēcteči."

"Dati ir ļoti pārliecinoši," - par Ričardsa pētījumu saka viens no vadošajiem eiropiešu ģenētikas speciālistiem, Pāvijas universitātes (Itālija) zinātnieks Antonio Toroni. Viņš norāda, ka arī jaunākie šūnas kodola DNS pētījumi ir parādījuši "ļoti ciešu līdzību starp aškenāzu žīdiem un itāļiem."

Vai hazāru hipotēzes gals?

Jaunais pētījums pagaidām pieliek punktu arī diskusijām ap iespējamo aškenāzu žīdu izcelsmi no hazāriem - Volgas baseinā, ziemeļos no Melnās un Kaspijas jūras I tūkstošgades II pusē dzīvojušu tjurku cilti, kuras valdošā kārta VIII gs. vidū izlēma pieņemt judaismu kā valsts reliģiju. Žīdu autors Arturs Kestlers, kurš savā 1976.gadā izdotajā un daudzās valodās tulkotajā grāmatā "Trīspadsmitā cilts," izmantojot vēstures avotu un antropoloģijas datus, pamatoja aškenāzu populācijas kodola izcelsmi no hazāriem, rakstīja: "Žīdu migrācijas galvenās plūsmas virziens nebija uz austrumiem, no Vidusjūras pāri Francijai un Vācijai, tad atkal pagriežoties atpakaļ. Tieši otrādi - tai bija pastāvīgs rietumu virziens, sākoties no Kaukāza, ejot cauri Ukrainai un Polijai un tad tālāk iekšā Centrāleiropā." Lai pārbaudītu Kestlera hipotēzi, Ričardss sava pētījuma datu atlasē speciāli iekļāva arī mtDNS paraugus no Āzijas un Kaukāza. Saikni ar aškenāziem tie, tāpat kā iepriekš Ostrera un Behara analizētie paraugi, neuzrādīja.

Jāatzīst gan, ka pašos pamatos Kestleram tomēr vismaz daļēji bija taisnība: kā tagad varam lasīt aškenāzu DNS mutāciju iezīmētajā ciltskokā, viņu saknes pa mātes līniju aizvijas nevis uz Palestīnu, bet uz Senās Eiropas centrālo daļu. Turklāt pilnībā nevar izslēgt iespēju, ka, iegūstot vēsturisko VIII-1X gs. hazāru šūnas kodola DNS un salīdzinot Y hromosomas datus ar mūsdienu aškenāzu paraugiem, stāsts atkal varētu būt jāpārraksta.

Avoti un literatūra:
Marta D. Costa, Joana B. Pereira, Maria Pala, Verónica Fernandes, Anna Olivieri, Alessandro Achilli, Ugo A. Perego, Sergei Rychkov, Oksana Naumova, Jiři Hatina, Scott R. Woodward, Ken Khong Eng, Vincent Macaulay, Martin Carr, Pedro Soares, Luísa Pereira, Martin B. Richards. A substantial prehistoric European ancestry amongst Ashkenazi maternal lineages. Nature Communications, 2013; 4 DOI: 10.1038/ncomms3543
jewishvirtuallibrary.org

Pirmo reizi publicēts 21.10.2013.